Ikarus.

Kādu laiku neesmu neko rakstījis. Nav arī itkā nekas tik ļoti interesants noticis. Laikapstāklis arī te paliek aizvien pelēkāks.

Atkal esmu vilcienā un dodos uz darbu. Ir tīri jautri, šad tad. Liela daļa norvēģu izmanto šo laiku ceļā lai pasnaustu, citi lasa līdzpaņemtās grāmatas. Ir protams arī dažādi indivīdi, kas stipri izceļas uz pārējo fona, piemēram, šobrīd blakussēdošais kungs izklaidē sevi ar tetri (ok, tā ir kaut kāda cita spēļu konsole, kā pieņemts teikt, kuras nosaukums man ir svešs). Vakar turpretīm kāds vīrs mazajā Asus datoriņā bija iegrimis Solitare. Biju domājis ka boombox jau sen ir no modes izgājis, taču kā jau vienmēr, paliek kāds tendences saglabātājs, proti, 23:10 iekāpjot pēdējajā vilciena vagonā, izdzirdēju AC/DC skaņas. Grūti gan būtu nesadzirdēt, jo cien. pasažieris ar savu stereosistēmu par muzikālo baudījumu rūpējās, iespējams, pat nākamajā vagonā esošajiem.

Vakara autobusu reisu vadītāji pārvarā gadās pakistānieši u.c. no “tā gala”, kuri parasti ir dikti runīgi. Vienīgā problēma - es ne vella nesaprotu neko no viņu stāstītā. Ok, vienu gan es sapratu, bet priekš publiskas telpas būs par rupju, saistīts ar musulmaņu sievietēm un grūtniecību. Bez runāšanas vēl viņi arī izcili pieprot autobusa vadīšanu (kā nu bez tā) - proti, diezgan ilgi neskatīties uz ceļu un ar rokām aktīvi žestikulēt manā virzienā. Nu jau gan man sāk tas viss nedaudz apnikt, tapēc izvēlos sēdēt ne priekšējā solā gluži.

Kā izrādās, restorānā kur strādāju, augšstāvā dzīvo kāda kundze, kurai nākas paciest manas klavierspēles izvirtības no rītiem. Tad nu vienu dienu viņa saņēmās un nokāpa lejā, lai liktu par sevi manīt beidzot. Teksts bija apmēram šāds - man pieder tā kafejnīca kas blakus, atnāc kādreiz paspēlēt, ja vēlies..:D
Nākamajā dienā bija parādījies arī priekšnieks (iegriežas parasti reizi nedēļā), kurš arī norādīja uz to, ka zin par manām izklaidēm darba laikā. Tad nu man nācās kaut ko viņam nospēlēt, pēc kā saņēmu piedāvājumu svētdienās spēlēt klientiem. Diezgan jautri, priekš tāda klavierdiletanta kā es, taču, laikam jau būtu muļķīgi šo iespēju neizmantot.

Nedaudz pietrūkst kārtīgs štovis un eļļainas kotletes lauku gaumē, piesūtat kāds ar DHL, lai pie saņemšanas vēl silts. Rasols un kāds lētais alus arīdzen neskādētu. Bet visvairāk tomēr pietrūkst manas dzimtenē palikušās klavierītes, pēc bungām pat tik ļoti neskumstu.

p.s. man patika Līdakas un Mazsalacas meteorīta pigors. Čau!