Nilam dīvainā kārtā šogad bija prieciņš par pirmo sniegu. Ok, mazliet nokrita arī pagāšņedēļ, un Tryvann kalnā jau tur kādu laiku turās slapja masa, maniakāli nepacietīgajiem slēpotājiem par prieku, bet šitas ir pirmais ko es nofotografēju. To iepriekšējo arī nebūtu jēgas, jo man nav telefonā makro (mikro) režīms diemžēl.
Žēl tikai ka nākamā dienā tas viss pārvērtās šķidrā putrā.
Jā, pagāšsestdien uzkāpām te pat vietējā Tryvann kalnā, kas būtībā ir slēpošanas komplekss. Pateicoties laikapstākļiem, tur augšā tiešām varēja sajusties kā pavisam citā pasaulē... Sīkākās detaļās par pārējo atļaušos neiedziļināties. Pēc šī kāpiena galvā vēl vairāk nostiprinājās vēlme pievērsties kalnu vai arī distanču slēpošanai, neesmu vēl īsti izlēmis. Lai tā doma mazliet nostāvās. Latvijā tādas tieksmes sevī nekādā ziņā nesaskatīju, jo vienmēr esmu domājis, cik gan interesanti varētu būt šļūkāt pa Baiļu kalnu, kura nobrauciens ir nieka 180 metri. Latvijas garākā trase - Ozolkalns (palabojiet ja kaut ko jaucu) ar 500 metriem lejupslīdes arī neliekas diez ko aizraujošāk, turpretī Oslo Tryvann piedāvātie 1300m jau ir cita lieta, pareiz’? :)
Pa ceļam uz kalnu.
Tā pa lielam ar neko mega interesantu nenodarbojos. Darbs - mājas, - darbs - mājas, pa ceļam laiku kavēju ar grāmatu Jazzology, Lille Chef pa reizei tiek apmeklēts un tā.
Intensīvi atjaunoju savu mūzikas bibliotēku. Šis process mani noved pie jaunām vēsmām, tā ka esmu pat priecīgs ka visu pazaudēju toreiz. Nu, priecīgs varbūt gluži nē, bet vairāk priecīgs nekā otrādi.
Jāpadalās jau arī. Atkal kaut kas no vietējā piedāvājuma:
Mathias Eick - The Door (2008)
Diezgan atmosfērisks Norvēģu avantgarda džezs, tumšiem ziemas vakariem tieši laikā ;)
Redz kā, tomēr kaut cik sakarīgu ierakstu izspiedu no sevis:)
p.s. Claude Debussy (1862-1918) prelūdija La Fille aux Cheveux de Lin (The Girl with Flaxen Hair) ir vienkārši brīnišķīga, čau!
Ziņas
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru